Ulmaņlaiki bija autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms, kas izveidojās pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, kurš izbeidza Parlamentāro demokrātiju Latvijā. Savu neierobežoto varu Ulmanis nostiprināja 1936. gada 11. aprīlī, nelikumīgi pārņemot arī Valsts prezidenta pilnvaras. Ulmaņa diktatūra pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, lai gan formāli viņš Valsts prezidenta pienākumus turpināja pildīt līdz Tautas Saeimas pirmajai sēdei 1940. gada 21. jūlijā.
Režīma trīs galvenie politiskie saukļi bija — Vadonība. Vienība. Nacionālisms. Publikācijās, īpaši pēc 1936. gada 11. aprīļa, kad Ulmanis pārņēma Valsts Prezidenta amatu, tika uzsvērts Vadonības un autoritārisma pozitīvais aspekts. Režīma ideoloģijas pamattēze bija, ka Vadoņa radītā 15. maija Atjaunotā Latvija ir devusi iespēju tautas vienotībai un uzplaukumam latviskā Latvijā.
15. maija apvērsums
Naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju Ministru prezidents Ulmanis sadarbībā ar Kara ministru Jāni Balodi veica valsts apvērsumu. Tika apturēta Saeimas un Satversmes darbība, valstī izsludināts izņēmuma (kara) stāvoklis, aizliegtas visas politiskās partijas, arestēti vairāki tūkstoši politisko oponentu, ierobežota preses brīvība. Lai arī Ulmaņa un Baloža parakstītajā deklarācijā tika solīta Satversmes reforma, pēc kuras varētu atsākties arī Saeimas darbs, jau pāris tuvāko mēnešu laikā par neapšaubāmu valsts vadoni kļuva Ulmanis, un līdz pat režīma beigām nekāds darbs demokrātijas atjaunošanā netika veikts.
Ulmaņlaiku Ministru kabinets
Ministru prezidents — Kārlis Ulmanis
Ministru prezidenta biedrs — Marģers Skujenieks (līdz 09.02.1938.)
Kara ministrs — Jānis Balodis (līdz 05.04.1940.)
Kara ministrs — Krišjānis Berķis (no 06.04.1940.)
Ārlietu ministrs — Kārlis Ulmanis (līdz 17.04.1936.)
Ārlietu ministrs — Ludvigs Ēķis (no 18.04.1936. — 13.07.1936.)
Ārlietu ministrs — Vilhelms Munters (no 14.07.1936.)
Iekšlietu ministrs — Vilis Gulbis (no 18.05.1934. — 17.01.1939.)
Iekšlietu ministrs — Kornēlijs Veidnieks (no 18.01.1939.)
Finanšu ministrs — Ludvigs Ēķis (18.05.1934. — 15.06.1938.)
Finanšu ministrs — Alfrēds Valdmanis (16.06.1938. — 25.10.1939.)
Finanšu ministrs — Jānis Kaminskis (26.06.1939.)
Tieslietu ministrs — Hermanis Apsītis
Zemkopības ministrs — Jānis Kauliņš (līdz 11.07.1935.)
Zemkopības ministrs — Jānis Birznieks (no 12.07.1935.)
Satiksmes ministrs — Bernhards Einbergs (līdz 30.04.1940.)
Satiksmes ministrs — Arturs Kāposts (no 01.05.1940.)
Sabiedrisko lietu ministrs — Alfreds Jēkabs Bērziņš (no 01.04.1937.)
Tautas labklājības ministrs — Vladislavs Rubulis (līdz 26.06.1937.)
Tautas labklājības ministrs — Hermanis Apsītis (27.06.1937. — 31.12.1937.)
Tautas labklājības ministrs — Jānis Volonts (no 01.01.1938.)
Tirdzniecības un rūpniecības ministrs — Jānis Blumbergs (no 25.10.1939.)
Izglītības ministrs — Ludvigs Adamovičs (18.05.1934. — 10.07.1935.)
Izglītības ministrs — Augusts Tentelis (11.07.1935. — 21.08.1938.)
Izglītības ministrs — Jūlijs Auškāps (no 22.08.1938.)
Valsts Prezidenta amats
Pēc 15. maija apvērsuma Alberts Kviesis (bildē pa labi) palika Valsts prezidenta amatā līdz sava otrā pilnvaru termiņa beigām 1936. gada martā. 1936. gada 12. martā Ministru kabinets pieņēma un Kviesis izsludināja likumu par Valsts prezidenta amata pildīšanu, kas no 1936. gada 11. aprīļa līdz nenoteiktam brīdim, kad tiks izpildīts 1934. gada 18. maija deklarācijas paziņojums par Satversmes reformu, Valsts prezidenta amata pildīšanu uzticēja Ulmanim. Ulmaņa atvaļinājuma vai citu iemeslu gadījumā prezidenta funkcijas izpilda otrais cilvēks valstī — Kara ministrs Jānis Balodis. Šis likums arī atcēla visus esošos likumus, ciktāl tajos Valsts prezidenta amata pildīšanai noteikta citāda kārtība. Faktiski tas nozīmēja oficiālu, taču antikonstitucionālu Ulmaņa neierobežotas autoritārās vadonības ieviešanu. Turpmākajos gados svinīgi atzīmēja ne tikai 18. novembri un 15. maiju, bet arī 11. aprīli.
Ulmaņlaiku beigas
1938. gada 19. decembrī gandrīz vienlaikus ar Lietuvu un Igauniju Latvija pieņem neitralitātes likumu. Būtībā šāda neitralitāte tikai kaitēja, jo nepieslienoties nevienam no blokiem — Vācijai, Lielbritānijai ar Franciju vai PSRS —, Baltijas valstu intereses tika ignorētas un ar tām neviens nerēķinājās.
1939. gada septembrī PSRS Igaunijai nekavējoties pieprasīja atļauju izvietot valstī savas militārās bāzes, noslēdzot savstarpējās palīdzības paktu. Jau 29.-30. septembrī Fricis Kociņš, Latvijas vēstnieks Maskavā, saņēma prasību pēc delegācijas, kas varētu noslēgt Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS. Pēc PSRS karaspēka ienākšanas Baltijas valstis faktiski vairs nebija neitrālas un nekontrolēja savu ārpolitiku.
